Pašiznīcināšanās

Esmu sapratis cik maz cilvēku runā patiesību visu laiku, visapkārt cilvēki izpušķo un "pielāgo" patiesību.
Pēc šī te raksta mani neizsmies labi ja 2 cilvēki, bet man tas ir jāuzraksta.
Šis arī ir pēdējais raksts šajā blogā.
Sāksim ar vienkāršāko - Man ir 19 gadi un es esmu nevainīgs, esmu skūpstījis tikai vienu meiteni un man galīgi nav pieredzes ar meitenēm. Esmu naivs romantiķis un ticu vienai vienīgai.
Par spīti tam, man ir daudzas simpātijas... Jā, ir arī fantāzijas... Par tām varbūt kādreiz kāds uzzinās... Varbūt.
Atceros tikai to cilvēku vārdus kurus es satieku bieži. Bet sejas neaizmirstu nekad.
Nekad neesmu darījis kaut ko apkaunojošu, mani ir apkaunojuši citi un arī iegāzuši, bet pats cik man zinām nē.
Pārāk ātri uzticos cilvēkiem un tāpēc bieži apdedzinos.
Ciest nevaru ka man pasaka ka ir aizņemts un pēc tam kad prasa ko sadarīji atbild - neko
Neticu dievam (zinu ka uzrakstīju ar mazo "d").
Ja man uzdod jautājumu es uz to atbildēšu pat ja atbilde ir nepatīkama. Arī spēlējot patiesību vai risks es labprātāk izvēlos patiesību.
Ir lietas kurām nelepojos. Un ja man tieši pajautātu tad es arī izstāstītu.
Par spīti tam ka īstā un vienīgā visdrīzāk nav satikta, es mīlu 2 meitenes un tiešām žēl ka vismaz vienā gadījumā jūtas nav abpusējas.
Tas laikam ir viss. Nu vismaz tik cik es atceros.
Sveicieni tiem kas šobrīd skaļi smejas.